Svešā zeme

Pirms cilvēkiem, pasaule bija ļoti citāda vieta. Mūsu planēta nav vienmēr izskatījusies kā tagad. Pēdējo 4.5 miljardu gadu laikā, tā ir izgājusi caur mežonīgām pārmaiņām. Stāvot uz zemes virsmas pirms miljoniem gadu, mēs redzētu ainu, kas atgādinātu zinātniskās fantastikas žanra darbos aprakstīto.

Pirms 400 miljoniem gadu, garākie koki sniedzās aptuveni metra augstumā. Vairums pārējo augu nebija daudz lielāki, izņemot sēnes. Šajā Zemes vēstures lapā, par protoksītiem sauktās sēnes, auga katrā planētas nostūrī un sniedzās astoņu metru augstumā un metra platumā. Šīm sēnēm nebija platas cepures, kādām sēnes saistās mūsdienās. Tās veidoja gandrīz vai tikai stumbrs, atgādinot kolonnas bez pārseguma.

Viens no pirmajiem attēliem, kāds nāk prātā domājot par mūsu planētu, ir zilā marmora lodīte, kādu Zeme atgādina, skatoties no kosmosa. Tomēr pirms 3.7 miljardu gadu, nebija ne zilo debesu un okeānu, ne zaļo kontinentu. Šo jauno Zemi sedza zaļi okeāni un melni kontinenti, kurus klāja sarkanas debesis. Zinātnieki ir par to pārliecināti, jo ir zināmi ķīmiskie un bioloģiskie procesi, kādi tolaik norisinājās. Kontinentus melnus nokrāsoja nesen sacietējusī lava un uz tiem neaugi nekādi augi, kas tos varētu padarīt zaļākus. Okeānos šķīda dzelzs daļiņas, krāsojot tos tādā pat krāsā kā sarūsējušu viena centa monētu. Mūsdienu debesis zilas krāsojas dēļ to augstās skābekļa koncentrācijas, bet, pirms 3.7 miljardiem gadu, atmosfērā tā tikpat kā vispār nebija. Tolaik dominējošā atmosfēras gāze bija metāns, kas saules gaismu padarīja oranži sarkanīgu.

Ir labi zināms, ka Zemei bijuši vairāki leduslaikmeti. Tomēr neseni atklājumi pierāda, ka, pirms 716 miljoniem gadu, esam piedzīvojuši ekstremālāku ledus laikmetu, kā jebkad iepriekš varējām iedomāties. Šo periodu sauc par Sniega pikas Zemi, jo tieši pēc tādas mūsu planēta tolaik izskatījās, skatoties no kosmosa. Pār Zemi valdīja tāds sals, ka ledāji veidojās pat ekvatoriālajās zonās. Rezultātā, siltākās Zemes vietas, bija aptuveni tikpat aukstas, kā mūsdienu arktiskie reģioni.

Sniega pikas periods beidzās visbaisākajā iespējamajā veidā. Tiek uzskatīts, ka Zeme izgāja cauri periodam, kuru zinātniek sauc par intensīvu ķīmisko gadalaiku (onde apostar online), kas ir jauka valoda, lai pateiktu to, ka, 100 tūkstoš gadu garumā, uz zemes lija augstas koncentrācijas skābes lieti. Šie lieti bija tik spēcīgi, ka tie pilnībā izkausēja visus Sniega pikas perioda veidotos ledājus, piepildot atmosfēru ar skābekli un radot eksploziju dzīvības attīstībā. Tomēr, kamēr šis process nebija beidzies, Zeme bija ļoti nelabvēlīga vieta. Gaiss bija pilns ar slāpekļa dioksīdu, un skābes saindēja okeānu.

Pirmā dzīvība bija pavisam citādāka nekā organismi, kas mūsu planētu apdzīvo šodien. Aptuveni 300 miljonu gadu atpakaļ, Zeme bija milzīgs mitrs, tropisks purvs. Turklāt skābekļa koncentrācija gaisā bija kolosāla, kā rezultātā insekti attīstījās par milzīgiem radījumiem. Šajā laikā spāres bija krietni lielākas par mūsdienu kaijām, tās spārniem plešoties metra platumā. Pa zemi rāpoja milzīgas vaboles un citi lieli kukaiņi, daudzi no kuriem, nemaz nebija draudzīgi. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka minētās spāres bija plēsēji.

Prasmīgākie vēstures meļi

Patiesības grozīšana, pekstiņu stāstīšana vai vienkārši melošana. Lai arī kā to nesauktu, vēsturē ir daudz cilvēku, kuri nebaidījās to darīt un tas tos neatturēja no iespaidīgu bagātību un cieņpilna publiskā tēla iegūšanas.

Pāvests Aleksandrs VI, dzimis kā Rodrigo de Borja, ir bēdīgi slavens kā frāzes rezultāts attaisno visus pielietotos paņēmienus aizsācējs. De Borja mīlēja varu un, 15. gadsimta beigu Itālijā, pāvestam tādas bija vairāk nekā jebkuram citam. Viņš mīlēja arī sievietes un negrasījās striktajiem Katoļu baznīcas atturības likumiem stāties šīs mīlestības ceļā. Kopā ar savu ilggadējo mīļāko Vanocu Katanī, viņam bija četri bērni, kuru saikni, kā vēl pa garīdznieka karjeras kāpnēm kāpjošs topošais pāvests, viņš kategoriski noliedza. Tomēr, drīz vien pēc viņa apstiprināšanas kā Katoļu baznīcas garīgajam līderim, viņš leģitimizēja Katanī prasību atzīt abu kopdzīves augļus par saviem likumīgajiem bērniem.

Mūsdienās izplatās uzskats, ka, par Vēstures Tēvu sauktā sengrieķu vēsturnieka Hērodota lielākais talants ir bijusi prasmīga manipulācija ar faktiem. Atstājot politiķiem mūžīgu mantojumu, Hērodots atklāja, ka patiesības pārspīlēšana, ir labākais paņēmiens kā pasniegt sevis pārstāvēto pusi pēc iespējas labākā gaismā, turklāt to ir gaužām viegli panākt. Viņa Historiai, vai tulkojot no latīņu – Vēsture, bija pilna ar šādiem pārspīlējumiem, uzpūšot Grieķijas varenības priekšstatu. Lai arī vēl joprojām netrūkst pētnieku, kuri šajā Senās Grieķijas autorā redz zinātnieka esenci, arvien vairāk ir tādu, kuri domā, ka viņa darbi ir balstīti uz baumās dzirdēto, no tām izvēloties tieši viņa ideoloģijai piemērotākās.

Kādam, kurš, 16. gadsimta Anglijā, ir izšķīries no savas svētulīgās un uzticamās sievas pēc 24 laulības gadiem, vadījis Kristīgās baznīcas reformāciju, lai drīz pēc tam nocirstu galvu sievietei, kuras dēļ vispār ķērās tai klāt, klātos grūti, ja tas neprastu prasmīgi melot. Viņam par laimi, Henrijam VIII patiesības locīšana nesagādāja problēmas. Jau kā ilgstoši precēts vīrs, Henrijs VIII iemīlējās savā mīļākajā un, lai saņemtu Katoļu baznīcas svētību šķirties no pirmās sievas, izlikās, ka, tikai pēc 24 gadu kopdzīves, ir apjautis, ka laulība nav noslēgta ievērojot visas tradīcijas, līdz ar to nav spēkā. Kad pāvests nepiekrita šķirt viņa laulību, angļu karalis paziņoja, ka Dievs tam ir uzticējis valdīt pār visu Kristiešu baznīcu un nostājās Reformācijas kara luterāņu pusē, kļūstot par spēcīgāko savas jaunās alianses biedru un saņemot savas jaunās baznīcas svētību šķirt laulību. Kad Henrijam VIII apdzisa jūtas pret otro sievu, viņš to apsūdzēja kā raganu un nolēma nāvei.

Lai arī Amerikas vēsturnieki atceras Benediktu Arnoldu kā lielāko nodevēju šīs valsts vēsturē, viņam izdevās nodzīvot visai solīdu un profesionāli veiksmīgu dzīvi, pat pēc tā, kad viņa nodevība kļuva par zināmu amerikāņu sabiedrībai. Arnolds, kuru gandrīz 10 gadus uzskatīja par vienu no Amerikāņu revolūcijas lielākajiem varoņiem, nebija mierā ar to, ka citi cīņu biedri kāpa straujāk pa militārās karjeras kāpnēm. Skaudības varā, viņš nolēma apgriezt kreklu uz otru pusi un kļūt par Britu dubultaģentu. Arnoldu pieķēra, kad vienu no viņa biedriem notvēra ar sazvērestības plānu. Kamēr viņa biedrs sagaidīja galu karātavās kā nodevējs, pats Benedikts Arnolds aizbēga uz Lielbritāniju, kur nodzīvoja atlikušo mūžu pārticībā.

Atsauce uz tekstā izmantoto informāciju: http://casinopt24.com

Viduslaiku draudīgākie kareivji

Viduslaikos norisinājušies neskaitāmi kari. Valstis karoja ar citām valstīm, pilsētas ar citām pilsētām un ciemi pret citiem ciemiem. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka šajā laikā bijuši daudz karavīru vai militāro vienību, kuru slava atskan līdz mūsdienām un šie ir iespaidīgākie no tiem.

Šveices algotņi bija kareivji, kuri ieguva slavu kalpojot ārzemju armijās, īpaši Francijas karaļu karaspēkos (παιχνιδια κουλοχερησ δωρεαν), laika posmā no vēlīnajiem viduslaikiem līdz Eiropas apgaismības ērai. Viduslaiku beigās algotņu loma Eiropā auga, daudziem Simts gadu kara veterāniem izvēloties karošanu par patstāvīgu nodarbi un karaļnamu komandieriem dodot priekšroku šādiem profesionāļiem, nevis steidzīgi apmācītiem un nepieredzējušiem karavīriem. Vēlo viduslaiku Eiropas algotņu tirgos augsti vērtēja prasmīgos šveiciešu pīķu un kara cirvju karotājus, kuru lielākais spēks bija disciplinētā kaujas taktika, uzbrūkot disciplinētās kolonnās, katrai vienībai darbojoties vienoti kā savilktai dūrei. Katra Šveices algotņu vienība bija apzvērējusies kalpot kādai no Šveices provincei vai kantonam, kurā šie karavīri tika ekipēti ar kvalitatīvākajiem perioda ieročiem un lieliski apmācīti. Ārzemju karaļnamiem tikai atlika samaksāt nodevu kādam no kantoniem, lai savā rīcībā iegūtu jau gatavas vienības, ļoti atvieglojot šveiciešu nolīgšanu.

Templiešu bruņinieki bija viena no viduslaiku Rietumeiropas kristiešu slavenākajām militārajām vienībām. Šī organizācija tika dibināta pēc Pirmā Krusta kara 1096. gadā, un tās pamatuzdevums bija gādāt par to kristiešu drošību, kuri bija pārcēlušies uz nesen iekarotajām teritorijām Tuvajos Austrumos. Šis ordenis, kuru oficiāli atbalstīja Katoļu baznīca, ātri ieguva plašu ietekmi un lielu biedru skaitu. Templiešu bruņinieku, kuri valkāja sev raksturīgos baltos apmetņus ar sarkaniem krustiem, bija vieni no sava laika Eiropas meistarīgākajām un draudīgākajām militārajām vienībām. Ordenis izpelnījās papildus ietekmi caur ar kaujām nesaistītām funkcijām, ieskaitot vienu no pirmajām banku sistēmām. Viduslaiku eiropiešiem bija iespējams veikt pārskaitījumus iemaksājot naudas summu sev tuvākajā templiešu filiālē, un izņemt to jebkuras citas Eiropas vai Tuvo Austrumu filiāles kasē, samaksājot pārskaitījuma nodevu un uzrādot maksājuma kvīti. Militāro un finanšu operāciju nopelnītie līdzekļi un vara tika izmantota templiešu organizācijas paplašināšanai un neskaitāmu jaunu celtņu un cietokšņu celtniecībai cauri Viduslaikos kristiešu kontrolētajām teritorijām.

Iespējams, pati draudīgākā militārā vienība, kāda piedalījās viduslaiku kaujās, bija angļu garā loka strēlnieki. 14. un 15. gadsimta angļu un velsiešu komandieri sagaidīja, ka to garo loku strēlnieki spēs raidīt vismaz desmit notēmētus šāvienus minūtē, bet prasmīgākie strēlnieki spēja raidīt pat līdz divdesmit uz pretinieku nomērķētām bultām, katrā kaujas minūtē. Lai arī nezinātājs varētu domāt, ka spēcīgākie vīri viduslaiku kaujos bija atrodami priekšējās līnijās vicinot zobenus, kara cirvjus un šķēpus, patiesībā tieši garā loka strēlnieka amats bija fiziski visnoslogotākais, jo garo loku stīgas, lai nodrošinātu tālāku bultas lidojumu, bija novilgtas ļoti stingri, tādēļ prasmīgākajiem strēlniekiem bija jābūt ļoti attīstītai muguras, plecu un krūšu muskulatūrai. Garo loku strēlnieki bija ne tikai ļoti efektīva, bet arī salīdzinoši lēti ekipējama kaujas vienība. No šādiem lokiem šautās bultas traucās pretī ienaidniekam ar pietiekošu spēku, lai spētu cauršaut pat ar dzelzs bruņu plāksnēm aizsargātos bruņiniekus, kuru kaujas ekipējums dārgumā daudzkārt pārsniedza strēlnieka apbruņošanai nepieciešamos līdzekļus.