Kā smadzenes kļūst atkarīgas no azartspēlēm?

Mēs varam ieskatīties kādā stāstā, kas noteikti būs pazīstams daudziem, kas ir saskārušies ar atkarību no azartspēlēm lielākā vai mazākā mērā.

Kāda sieviete, sauksim viņu par Amandu, 20 gadu vecumā pirmo reizi izmēģināja savu veiksmi Lasvegasā. Tā bija pirmā reize, kad viņa spēlēja azartspēles, bet noteikti ne pēdējā. Aptuveni desmit gadus vēlāk, strādājot par advokātu, kas arī nozīmēja labu peļņu un neatturēja viņu ik pa laikam iegriezties kādās laimētavās. Savu 40 gadu beigās viņa četras reizes nedēļā izlaida darbu, lai apmeklētu nesen atvērtos kazino Konektikutā. Viņa spēlēja gandrīz tikai acīti, bieži vien riskējot ar tūkstošiem dolāru katrā raundā, līdz viņai bija jāmeklē nauda savā automašīnas sēdeklī, lai uzpildītu degvielu un aizbrauktu mājās. Beigu galā viņa lika uz likmēm visu nopelnīto naudu un atvēra dažādas kredītkartes. Viņa teica, ka viņa mīlēja spēlēt visu laiku un viņai patika, ka viņai tas lika justies kā apreibušai. Pēc tam viņa tika apsūdzēta par lielu naudas zādzību no saviem klientiem un pavadīja divus gadus cietumā. Tad viņa viņa sāka apmeklēt anonīmo azartspēļu spēlētāju tikšanās, terapeitu un pārveidot savu dzīvi. Tikai tad Amanda saprata, ka ir kļuvusi atkarīga.

Pirms desmit gadiem ideja, ka kāds varētu kļūt atkarīgs no tāda ieraduma kā azartspēles gluži kā cilvēks no narkotikām, būtu pretrunīgs. Toreiz Amandas padomdevēji viņai nekad nav teikuši, ka viņa bija atkarīga. Mūsdienās pētnieki ir vienisprātis, ka dažos gadījumos azartspēles ir patiesa atkarība. Agrāk psihiatrijā uzskatīja, ka patoloģiska azartspēle ir vairāk kā nepieciešamība atbrīvoties no stresa nevis lai iegūtu intensīvu baudu. Astoņdesmitajos gados Amerikas Psihiatrijas asociācija (APA), oficiāli klasificēja patoloģiskas azartspēles kā impulsu kontroles traucējumus un to saistot ar slimību grupu, kur bija iekļautas kleptomānija, piromānija un trihotillomāniju (matu raušana). Azartspēles nonāca APA izdevumā atkarību nodaļā.

Kad mēs iesaistāmies aktivitātē, kas ļauj mums justies dzīviem, neironi smadzenēs izdala ķīmisko vielu, ko sauc par dopamīnu, sniedzot mums apmierinājuma sajūtu un iedrošinot mūs ierasties baudīt sirsnīgas maltītes u.c. Ja stimuls ir amfetamīns, kokaīns vai citas narkotikas, sistēma rada līdz pat 10 reizēm lielāku dopamīna daudzumu nekā parasti.

Līdz šim veiktie pētījumi liecina, ka patoloģiskajiem spēlmaņiem un narkomāniem ir daudz tādu pašu ģenētisko noslieču uz impulsivitāti un atalgojumu jebkādā veidā. Tāpat kā vielu atkarības gadījumi prasa arvien spēcīgākas devas, lai justos apreibis, arī azartspēļu spēlētajiem ir nepieciešams riskēt vairāk. Arī azartspēļu spēlētāji cieš no līdzīgiem simptomiem, ja tiem tiek liegta iespēja spēlēt šīs spēles. Pētījumi ir arī pierādījuši, ka smadzenes tik daudz nereaģē uz to, kad tiek zaudēts kādā no azartspēlēm, bet ja tiek vinnēts, sajūsma ir daudz lielāka un izdalās dopamīns, kas motivē spēlēt vēl un vēl un riskēt vairāk. Smadzenes ar laiku pierod pie šāda veida devām un vēlas tās iegūt atkārtoti. Līdz ar to ir ļoti neieteicams apmeklēt jebkādas spēļu vietas regulāri. Azartspēļu atkarība un totalizatoru bonusi var radīt arī fiziskas izmaiņas un ne uz to labāko pusi.

Azartspēles nav problēma tikai Amerikā. Tās ir pieejamas daudzās pasaules valstīs un tikai neliels skaits no cilvēkiem, kam tā ir kļuvusi par problēmu, meklē palīdzību. Daudzi nemaz neapzinās, cik ļoti ir izmainīta to smadzeņu funkcionalitāte un ka azartspēles nav tas pēc kā tiekties, lai baudītu dzīvi.

Viss, kas jāzina par atpūtu mežā

Visneskartākās dabas teritorijas, kur varam izbaudīt dabu visā tās krāšņumā ir meži. Tajos var baudīt mierīgu, nesteidzīgu atpūtu ejot pārgājienos un izdomājot dažādas citas aktivitātes. Šāda veida atpūta ir piemērota ikvienam un tā neprasa nedz lielus finansiālus ieguldījumus, nedz plānošanu, tomēr par atpūtu mežā šis tas ir jāzina, lai nenodarītu pāri sev, mežam un tā iemītniekiem. Šeit būs īsa pamācība par atpūtu mežā.

Kuros mežos drīkst atpūsties?

Likums nosaka, ka ikvienam ir tiesības uzturēties gan valsts, gan pašvaldības, gan arī privātajos mežos, ja vien īpašnieks to nav aizliedzis, izvietojot informatīvas brīdinājuma zīmes. Aizliegumi var tikt uzlikti dažādu iemeslu dēļ, piemēram, ja mežs kādā veidā ir bīstams cilvēkam, vai arī otrādāk – ja cilvēka atrašanās tajā var nodarīt pāri biotopam. Ja uzturēšanās mežā ir aizliegta, zīmēm ir jānorobežo visa teritorija, lai tajā nevarētu ieiet nejauši. Ar motorizētajiem transportlīdzekļiem drīkst pārvietoties tikai pa mežu ceļiem un nekur citur.

Vai visos mežos drīkst ievākt meža veltes?

Kā zināms, meži vasarās un rudeņos ir pilni ar dažādām meža veltēm. Nereti atpūta mežos ir tieši saistīta ar to ievākšanu. Arī tie, kas mežos atpūšanas citādām, piemēram, ejot pārgājienos, arī nereti vēlas nobaudīt kādas meža veltes, bet tad rodas jautājums – vai tas vispār ir atļauts. Likums nosaka, ka meža veltes brīvi drīkst ievākt visos mežos, ja vien tam nav noteikts īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statuss. Ja dodaties uz mežu, vispirms pārliecinieties, vai tas ir vai nav aizsargājamajā teritorijā. Ja runājam par makšķerēšanu un medībām, tad šos procesus stingri regulē normatīvie akti un lai ar to nodarbotos ir vajadzīgas īpašas atļaujas.

Kur un kā drīkst veidot apmetnes vietas?

Arī apmetnes vietas var veidot visu veidu mežos, ja vien tas nav īpaši aizliegts, norādot to ar zīmēm. Ieteicamāk gan būtu apmetni veidot tam īpaši paredzētās vietās, jo tas būs gan ērtāk un drošāk, gan arī draudzīgāk dabai. Veidojot apmetni arī jāņem vērā to, lai labi būtu gan jums pašam, gan arī mežam, kurā atpūšaties. Veidojot apmetni, noteikti neceliet telti pie atsevišķiem kokiem, lai izvairītos no zibens un pārliecinieties, ka kārtīgi nostipriniet telts mietiņus. Pametot apmetnes vietu, atstājiet to tādu, kāda tā bija iepriekš un visu aiz sevis savāciet.

Kā orientēties mežā?

Meži mēdz būt visai viltīgi, jo īpaši tad, ja tie ir plaši, neskarti un iepriekš neizzināti. Mežos, diemžēl, daudzi apmaldās. Mūsdienās ļoti daudzi uzticas viedierīcēm un GPS. Ja tie darbojas, tad izkļūt no meža tiešām nevajadzētu būt pārāk grūti, bet, jāpatur prātā, ka GPS un interneta signāli mežā var būt pārāk vāji, lai kaut ko iesāktu, tāpēc mežā vienmēr būtu ieteicams doties kopā ar veco labo kompasu un karti. Lai noteiktu debespuses pēc kompasa, tas jānovieto horizontāli tā, lai bultiņa sakristu ar 0 grādiem un ziemeļu virzienu. Tas skalas debespuse kompasā atbildīs ar debespusēm dzīvē. Tāpat, ejot, visu laiku vajadzētu sekot kartei, lai zinātu, kas uz katru pusi atrodas un saprastu, kur iet, lai izkļūtu no meža.

Padomi tapuši sadarbībā ar http://acasino.sk.

Kultūras atšķirības un stereotipi

Kultūras dažādību var vērtēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Nenoliedzami, ka ja komandā pastāv atšķirības, rodas konfliktsituācijas. Tās pastāv arī ja komanda ir no vienas valsts pārstāvjiem, taču lielākas konfliktsituācijas var rasties tur, kur ir lielākas atšķirības. Tas bieži vien ir saistīts ar atšķirībām uztverē. Tāpat arī daudziem citiem ir pareizi un arī nepareizi uzskati par kādas tautības pārstāvjiem, kas ir pamats stereotipiem un līdz ar to arī aizspriedumiem.

Negatīvi uzskati rodas daudz ātrāk un arī nostabilizējas daudz drošāk. Piemēram, ka krievu tautības cilvēku mīļākā nodarbe ir dzert šņabi. Ir gadījumi, kad tas ir patiesi, bet ir arī gadījumi, ka tas var aizskart cilvēku un līdz ar to radīt konfliktsituācijas grupas darbā, kas var izpausties arī tieši – asā vārdu apmaiņā vai fiziska spēka pielietošanā. Tāpat arī daudzu mūsdienu Latvijā dzīvojošo latviešu starpā krievi ir asociēti ar PSRS represijām un okupāciju, lai gan lielākajai daļai nav nekāda sakara ar to un tie ir dzimuši neatkarīgā Latvijā. Šādi uzskati, kas noved arī pie dažādiem nepatīkamiem izteikumiem, ir daļa no etniskajiem stereotipiem (parhaat nettikasinot), aizspriedumiem, kas vienlaikus nozīmē, ka diskriminācija vairs nav tālu, līdz ar to arī neiespējamību sadarboties ar tiem, pret kuriem tiek pausta šāda attieksme.

Stereotipi un dažādi uzskati neizpaliek arī profesionālajā vidē. Jo darbinieks labāk tiek integrēts starp citiem, pieaug darba kvalitāte un profesionālisms. Ja runā par pirmo iespaidu, tad nenoliedzami tas būs subjektīvs. Ieraugot citas nacionalitātes pārstāvi (ādas krāsa, vaibsti, matu struktūra u. c.), var rasties spontāni priekšstati. Papildus tam, tie, kuri atrodas hierarhiskās varas augšgalā ir daudz vienkāršāk uzspiest savu skatījumu.

Atskaitot rakstītām konvencijām un citiem dokumentiem, kur atspoguļoti dažādi noteikumi, pastāv arī nerakstītas un dažreiz arī rakstītas prasības attiecībā uz ārējo izskatu. Tajā skaitā var būt dažāds formas tērps, noteikts matu sakārtojums, aksesuāru izvēle. Tā ir daļa no kolektīvisma un atpazīstamības iezīmēm. Līdz ar to citu tautību cilvēkiem var nākties pārkāpt dažādus savus uzskatus, piemēram, ja nav pieņemts nēsāt formālas drēbes, bet darbā tā ir obligāta prasība. Ne tikai cilvēki var nākt no dažādām kultūrām, bet arī pastāv organizāciju kultūras klasifikācija.

Cilvēki arī no vienas vides Latvijā, piemēram, Kurzemes reģiona var atrast kopīgas iezīmes, kas ir savādāka nekā pārējai valsts daļai. Tas pats ir arī citai kultūrai, kuras iezīmes var būt pat vēl vairāk pamanāmākas un kontrastējošākas. Viss ir atkarīgs no tā, cik daudz katrs pats izrāda un konfliktē ar pārākumu. Stereotipi paši rodas ik pa laikam un vienlaikus arī mainās vai pazūd. Tāpat arī dažādās valstīs var būt atšķirīgi uzskati par dažādām kultūrām, piemēram, kādas valsts iedzīvotājiem spāņi var likties lieliski dzīves baudītāji, bet citiem tas var likties nepieņemami un pat neciešami. Parasti viena kultūra tiek nostatīta pret otru un ja viena kultūra ir mazākumā, tā var justies izolēta un neiederīga. Tā rodas cilvēki, kuri tiek diskriminēti un cieš dažādas citas ar to saistītas problēmas. Tomēr var atrast arī ļoti pozitīvus piemērus, piemēram, ja vidusmēra Eiropietis dotos uz Ķīnu, daudzi uz viņu skatītos un apbrīnotu viņa gaišo ādas krāsu un savādāko izskatu. Jāprot ir tikai atrast pozitīvais katra unikalitātē.

Šī raksta turpinājumu iespējams izlasīt šeit – alfakasino.

Svešā zeme

Pirms cilvēkiem, pasaule bija ļoti citāda vieta. Mūsu planēta nav vienmēr izskatījusies kā tagad. Pēdējo 4.5 miljardu gadu laikā, tā ir izgājusi caur mežonīgām pārmaiņām. Stāvot uz zemes virsmas pirms miljoniem gadu, mēs redzētu ainu, kas atgādinātu zinātniskās fantastikas žanra darbos aprakstīto.

Pirms 400 miljoniem gadu, garākie koki sniedzās aptuveni metra augstumā. Vairums pārējo augu nebija daudz lielāki, izņemot sēnes. Šajā Zemes vēstures lapā, par protoksītiem sauktās sēnes, auga katrā planētas nostūrī un sniedzās astoņu metru augstumā un metra platumā. Šīm sēnēm nebija platas cepures, kādām sēnes saistās mūsdienās. Tās veidoja gandrīz vai tikai stumbrs, atgādinot kolonnas bez pārseguma.

Viens no pirmajiem attēliem, kāds nāk prātā domājot par mūsu planētu, ir zilā marmora lodīte, kādu Zeme atgādina, skatoties no kosmosa. Tomēr pirms 3.7 miljardu gadu, nebija ne zilo debesu un okeānu, ne zaļo kontinentu. Šo jauno Zemi sedza zaļi okeāni un melni kontinenti, kurus klāja sarkanas debesis. Zinātnieki ir par to pārliecināti, jo ir zināmi ķīmiskie un bioloģiskie procesi, kādi tolaik norisinājās. Kontinentus melnus nokrāsoja nesen sacietējusī lava un uz tiem neaugi nekādi augi, kas tos varētu padarīt zaļākus. Okeānos šķīda dzelzs daļiņas, krāsojot tos tādā pat krāsā kā sarūsējušu viena centa monētu. Mūsdienu debesis zilas krāsojas dēļ to augstās skābekļa koncentrācijas, bet, pirms 3.7 miljardiem gadu, atmosfērā tā tikpat kā vispār nebija. Tolaik dominējošā atmosfēras gāze bija metāns, kas saules gaismu padarīja oranži sarkanīgu.

Ir labi zināms, ka Zemei bijuši vairāki leduslaikmeti. Tomēr neseni atklājumi pierāda, ka, pirms 716 miljoniem gadu, esam piedzīvojuši ekstremālāku ledus laikmetu, kā jebkad iepriekš varējām iedomāties. Šo periodu sauc par Sniega pikas Zemi, jo tieši pēc tādas mūsu planēta tolaik izskatījās, skatoties no kosmosa. Pār Zemi valdīja tāds sals, ka ledāji veidojās pat ekvatoriālajās zonās. Rezultātā, siltākās Zemes vietas, bija aptuveni tikpat aukstas, kā mūsdienu arktiskie reģioni.

Sniega pikas periods beidzās visbaisākajā iespējamajā veidā. Tiek uzskatīts, ka Zeme izgāja cauri periodam, kuru zinātniek sauc par intensīvu ķīmisko gadalaiku (onde apostar online), kas ir jauka valoda, lai pateiktu to, ka, 100 tūkstoš gadu garumā, uz zemes lija augstas koncentrācijas skābes lieti. Šie lieti bija tik spēcīgi, ka tie pilnībā izkausēja visus Sniega pikas perioda veidotos ledājus, piepildot atmosfēru ar skābekli un radot eksploziju dzīvības attīstībā. Tomēr, kamēr šis process nebija beidzies, Zeme bija ļoti nelabvēlīga vieta. Gaiss bija pilns ar slāpekļa dioksīdu, un skābes saindēja okeānu.

Pirmā dzīvība bija pavisam citādāka nekā organismi, kas mūsu planētu apdzīvo šodien. Aptuveni 300 miljonu gadu atpakaļ, Zeme bija milzīgs mitrs, tropisks purvs. Turklāt skābekļa koncentrācija gaisā bija kolosāla, kā rezultātā insekti attīstījās par milzīgiem radījumiem. Šajā laikā spāres bija krietni lielākas par mūsdienu kaijām, tās spārniem plešoties metra platumā. Pa zemi rāpoja milzīgas vaboles un citi lieli kukaiņi, daudzi no kuriem, nemaz nebija draudzīgi. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka minētās spāres bija plēsēji.

Prasmīgākie vēstures meļi

Patiesības grozīšana, pekstiņu stāstīšana vai vienkārši melošana. Lai arī kā to nesauktu, vēsturē ir daudz cilvēku, kuri nebaidījās to darīt un tas tos neatturēja no iespaidīgu bagātību un cieņpilna publiskā tēla iegūšanas.

Pāvests Aleksandrs VI, dzimis kā Rodrigo de Borja, ir bēdīgi slavens kā frāzes rezultāts attaisno visus pielietotos paņēmienus aizsācējs. De Borja mīlēja varu un, 15. gadsimta beigu Itālijā, pāvestam tādas bija vairāk nekā jebkuram citam. Viņš mīlēja arī sievietes un negrasījās striktajiem Katoļu baznīcas atturības likumiem stāties šīs mīlestības ceļā. Kopā ar savu ilggadējo mīļāko Vanocu Katanī, viņam bija četri bērni, kuru saikni, kā vēl pa garīdznieka karjeras kāpnēm kāpjošs topošais pāvests, viņš kategoriski noliedza. Tomēr, drīz vien pēc viņa apstiprināšanas kā Katoļu baznīcas garīgajam līderim, viņš leģitimizēja Katanī prasību atzīt abu kopdzīves augļus par saviem likumīgajiem bērniem.

Mūsdienās izplatās uzskats, ka, par Vēstures Tēvu sauktā sengrieķu vēsturnieka Hērodota lielākais talants ir bijusi prasmīga manipulācija ar faktiem. Atstājot politiķiem mūžīgu mantojumu, Hērodots atklāja, ka patiesības pārspīlēšana, ir labākais paņēmiens kā pasniegt sevis pārstāvēto pusi pēc iespējas labākā gaismā, turklāt to ir gaužām viegli panākt. Viņa Historiai, vai tulkojot no latīņu – Vēsture, bija pilna ar šādiem pārspīlējumiem, uzpūšot Grieķijas varenības priekšstatu. Lai arī vēl joprojām netrūkst pētnieku, kuri šajā Senās Grieķijas autorā redz zinātnieka esenci, arvien vairāk ir tādu, kuri domā, ka viņa darbi ir balstīti uz baumās dzirdēto, no tām izvēloties tieši viņa ideoloģijai piemērotākās.

Kādam, kurš, 16. gadsimta Anglijā, ir izšķīries no savas svētulīgās un uzticamās sievas pēc 24 laulības gadiem, vadījis Kristīgās baznīcas reformāciju, lai drīz pēc tam nocirstu galvu sievietei, kuras dēļ vispār ķērās tai klāt, klātos grūti, ja tas neprastu prasmīgi melot. Viņam par laimi, Henrijam VIII patiesības locīšana nesagādāja problēmas. Jau kā ilgstoši precēts vīrs, Henrijs VIII iemīlējās savā mīļākajā un, lai saņemtu Katoļu baznīcas svētību šķirties no pirmās sievas, izlikās, ka, tikai pēc 24 gadu kopdzīves, ir apjautis, ka laulība nav noslēgta ievērojot visas tradīcijas, līdz ar to nav spēkā. Kad pāvests nepiekrita šķirt viņa laulību, angļu karalis paziņoja, ka Dievs tam ir uzticējis valdīt pār visu Kristiešu baznīcu un nostājās Reformācijas kara luterāņu pusē, kļūstot par spēcīgāko savas jaunās alianses biedru un saņemot savas jaunās baznīcas svētību šķirt laulību. Kad Henrijam VIII apdzisa jūtas pret otro sievu, viņš to apsūdzēja kā raganu un nolēma nāvei.

Lai arī Amerikas vēsturnieki atceras Benediktu Arnoldu kā lielāko nodevēju šīs valsts vēsturē, viņam izdevās nodzīvot visai solīdu un profesionāli veiksmīgu dzīvi, pat pēc tā, kad viņa nodevība kļuva par zināmu amerikāņu sabiedrībai. Arnolds, kuru gandrīz 10 gadus uzskatīja par vienu no Amerikāņu revolūcijas lielākajiem varoņiem, nebija mierā ar to, ka citi cīņu biedri kāpa straujāk pa militārās karjeras kāpnēm. Skaudības varā, viņš nolēma apgriezt kreklu uz otru pusi un kļūt par Britu dubultaģentu. Arnoldu pieķēra, kad vienu no viņa biedriem notvēra ar sazvērestības plānu. Kamēr viņa biedrs sagaidīja galu karātavās kā nodevējs, pats Benedikts Arnolds aizbēga uz Lielbritāniju, kur nodzīvoja atlikušo mūžu pārticībā.

Atsauce uz tekstā izmantoto informāciju: http://casinopt24.com

Viduslaiku draudīgākie kareivji

Viduslaikos norisinājušies neskaitāmi kari. Valstis karoja ar citām valstīm, pilsētas ar citām pilsētām un ciemi pret citiem ciemiem. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka šajā laikā bijuši daudz karavīru vai militāro vienību, kuru slava atskan līdz mūsdienām un šie ir iespaidīgākie no tiem.

Šveices algotņi bija kareivji, kuri ieguva slavu kalpojot ārzemju armijās, īpaši Francijas karaļu karaspēkos (παιχνιδια κουλοχερησ δωρεαν), laika posmā no vēlīnajiem viduslaikiem līdz Eiropas apgaismības ērai. Viduslaiku beigās algotņu loma Eiropā auga, daudziem Simts gadu kara veterāniem izvēloties karošanu par patstāvīgu nodarbi un karaļnamu komandieriem dodot priekšroku šādiem profesionāļiem, nevis steidzīgi apmācītiem un nepieredzējušiem karavīriem. Vēlo viduslaiku Eiropas algotņu tirgos augsti vērtēja prasmīgos šveiciešu pīķu un kara cirvju karotājus, kuru lielākais spēks bija disciplinētā kaujas taktika, uzbrūkot disciplinētās kolonnās, katrai vienībai darbojoties vienoti kā savilktai dūrei. Katra Šveices algotņu vienība bija apzvērējusies kalpot kādai no Šveices provincei vai kantonam, kurā šie karavīri tika ekipēti ar kvalitatīvākajiem perioda ieročiem un lieliski apmācīti. Ārzemju karaļnamiem tikai atlika samaksāt nodevu kādam no kantoniem, lai savā rīcībā iegūtu jau gatavas vienības, ļoti atvieglojot šveiciešu nolīgšanu.

Templiešu bruņinieki bija viena no viduslaiku Rietumeiropas kristiešu slavenākajām militārajām vienībām. Šī organizācija tika dibināta pēc Pirmā Krusta kara 1096. gadā, un tās pamatuzdevums bija gādāt par to kristiešu drošību, kuri bija pārcēlušies uz nesen iekarotajām teritorijām Tuvajos Austrumos. Šis ordenis, kuru oficiāli atbalstīja Katoļu baznīca, ātri ieguva plašu ietekmi un lielu biedru skaitu. Templiešu bruņinieku, kuri valkāja sev raksturīgos baltos apmetņus ar sarkaniem krustiem, bija vieni no sava laika Eiropas meistarīgākajām un draudīgākajām militārajām vienībām. Ordenis izpelnījās papildus ietekmi caur ar kaujām nesaistītām funkcijām, ieskaitot vienu no pirmajām banku sistēmām. Viduslaiku eiropiešiem bija iespējams veikt pārskaitījumus iemaksājot naudas summu sev tuvākajā templiešu filiālē, un izņemt to jebkuras citas Eiropas vai Tuvo Austrumu filiāles kasē, samaksājot pārskaitījuma nodevu un uzrādot maksājuma kvīti. Militāro un finanšu operāciju nopelnītie līdzekļi un vara tika izmantota templiešu organizācijas paplašināšanai un neskaitāmu jaunu celtņu un cietokšņu celtniecībai cauri Viduslaikos kristiešu kontrolētajām teritorijām.

Iespējams, pati draudīgākā militārā vienība, kāda piedalījās viduslaiku kaujās, bija angļu garā loka strēlnieki. 14. un 15. gadsimta angļu un velsiešu komandieri sagaidīja, ka to garo loku strēlnieki spēs raidīt vismaz desmit notēmētus šāvienus minūtē, bet prasmīgākie strēlnieki spēja raidīt pat līdz divdesmit uz pretinieku nomērķētām bultām, katrā kaujas minūtē. Lai arī nezinātājs varētu domāt, ka spēcīgākie vīri viduslaiku kaujos bija atrodami priekšējās līnijās vicinot zobenus, kara cirvjus un šķēpus, patiesībā tieši garā loka strēlnieka amats bija fiziski visnoslogotākais, jo garo loku stīgas, lai nodrošinātu tālāku bultas lidojumu, bija novilgtas ļoti stingri, tādēļ prasmīgākajiem strēlniekiem bija jābūt ļoti attīstītai muguras, plecu un krūšu muskulatūrai. Garo loku strēlnieki bija ne tikai ļoti efektīva, bet arī salīdzinoši lēti ekipējama kaujas vienība. No šādiem lokiem šautās bultas traucās pretī ienaidniekam ar pietiekošu spēku, lai spētu cauršaut pat ar dzelzs bruņu plāksnēm aizsargātos bruņiniekus, kuru kaujas ekipējums dārgumā daudzkārt pārsniedza strēlnieka apbruņošanai nepieciešamos līdzekļus.