Viduslaiku draudīgākie kareivji

Viduslaikos norisinājušies neskaitāmi kari. Valstis karoja ar citām valstīm, pilsētas ar citām pilsētām un ciemi pret citiem ciemiem. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka šajā laikā bijuši daudz karavīru vai militāro vienību, kuru slava atskan līdz mūsdienām un šie ir iespaidīgākie no tiem.

Šveices algotņi bija kareivji, kuri ieguva slavu kalpojot ārzemju armijās, īpaši Francijas karaļu karaspēkos (παιχνιδια κουλοχερησ δωρεαν), laika posmā no vēlīnajiem viduslaikiem līdz Eiropas apgaismības ērai. Viduslaiku beigās algotņu loma Eiropā auga, daudziem Simts gadu kara veterāniem izvēloties karošanu par patstāvīgu nodarbi un karaļnamu komandieriem dodot priekšroku šādiem profesionāļiem, nevis steidzīgi apmācītiem un nepieredzējušiem karavīriem. Vēlo viduslaiku Eiropas algotņu tirgos augsti vērtēja prasmīgos šveiciešu pīķu un kara cirvju karotājus, kuru lielākais spēks bija disciplinētā kaujas taktika, uzbrūkot disciplinētās kolonnās, katrai vienībai darbojoties vienoti kā savilktai dūrei. Katra Šveices algotņu vienība bija apzvērējusies kalpot kādai no Šveices provincei vai kantonam, kurā šie karavīri tika ekipēti ar kvalitatīvākajiem perioda ieročiem un lieliski apmācīti. Ārzemju karaļnamiem tikai atlika samaksāt nodevu kādam no kantoniem, lai savā rīcībā iegūtu jau gatavas vienības, ļoti atvieglojot šveiciešu nolīgšanu.

Templiešu bruņinieki bija viena no viduslaiku Rietumeiropas kristiešu slavenākajām militārajām vienībām. Šī organizācija tika dibināta pēc Pirmā Krusta kara 1096. gadā, un tās pamatuzdevums bija gādāt par to kristiešu drošību, kuri bija pārcēlušies uz nesen iekarotajām teritorijām Tuvajos Austrumos. Šis ordenis, kuru oficiāli atbalstīja Katoļu baznīca, ātri ieguva plašu ietekmi un lielu biedru skaitu. Templiešu bruņinieku, kuri valkāja sev raksturīgos baltos apmetņus ar sarkaniem krustiem, bija vieni no sava laika Eiropas meistarīgākajām un draudīgākajām militārajām vienībām. Ordenis izpelnījās papildus ietekmi caur ar kaujām nesaistītām funkcijām, ieskaitot vienu no pirmajām banku sistēmām. Viduslaiku eiropiešiem bija iespējams veikt pārskaitījumus iemaksājot naudas summu sev tuvākajā templiešu filiālē, un izņemt to jebkuras citas Eiropas vai Tuvo Austrumu filiāles kasē, samaksājot pārskaitījuma nodevu un uzrādot maksājuma kvīti. Militāro un finanšu operāciju nopelnītie līdzekļi un vara tika izmantota templiešu organizācijas paplašināšanai un neskaitāmu jaunu celtņu un cietokšņu celtniecībai cauri Viduslaikos kristiešu kontrolētajām teritorijām.

Iespējams, pati draudīgākā militārā vienība, kāda piedalījās viduslaiku kaujās, bija angļu garā loka strēlnieki. 14. un 15. gadsimta angļu un velsiešu komandieri sagaidīja, ka to garo loku strēlnieki spēs raidīt vismaz desmit notēmētus šāvienus minūtē, bet prasmīgākie strēlnieki spēja raidīt pat līdz divdesmit uz pretinieku nomērķētām bultām, katrā kaujas minūtē. Lai arī nezinātājs varētu domāt, ka spēcīgākie vīri viduslaiku kaujos bija atrodami priekšējās līnijās vicinot zobenus, kara cirvjus un šķēpus, patiesībā tieši garā loka strēlnieka amats bija fiziski visnoslogotākais, jo garo loku stīgas, lai nodrošinātu tālāku bultas lidojumu, bija novilgtas ļoti stingri, tādēļ prasmīgākajiem strēlniekiem bija jābūt ļoti attīstītai muguras, plecu un krūšu muskulatūrai. Garo loku strēlnieki bija ne tikai ļoti efektīva, bet arī salīdzinoši lēti ekipējama kaujas vienība. No šādiem lokiem šautās bultas traucās pretī ienaidniekam ar pietiekošu spēku, lai spētu cauršaut pat ar dzelzs bruņu plāksnēm aizsargātos bruņiniekus, kuru kaujas ekipējums dārgumā daudzkārt pārsniedza strēlnieka apbruņošanai nepieciešamos līdzekļus.